Fonda „ZEME.CILVĒKS.STARI” 

VĪZIJA – Latvijas uzplaukums

 Latvija – Eiropas vidus, kur satiekas ceļi no austrumiem un rietumiem. To tuvumā sirmā senatnē dzīvoja daudz viedo, kas uzturēja un apkopa svētbirzis, pielūdza dižkokus, avotus, pakalnos kurināja ugunskurus, lai uzturētu možu tautas garu tumšajos ziemas mēnešos. Tie ir ne tikai ceļi - mūsdienās Latvijā mierīgi līdzpastāv visā pasaulē pieejamie reliģiskie novirzieni, bez naida, bez konfliktiem. Te nav tādu dabas bagātību, kas garantē ekonomisko neatkarību, tāpēc labi jāsadzīvo ar visiem kaimiņiem. Šajā teritorijā nekad nav bijusi verdzības iekārta, un asinsatriebība nav bijusi godā celts tikums. Tomēr visi ir gribējuši šo kumosu sev. Rezultātā izdzīvoja tie, kas mācēja muguru liekt varmācības priekšā, tātad bija brīvi no lepnības. Ja agrāk tas viss šķita kā trūkums – kalpa domāšana, intravertums, miermīlīgums, rāmums, klusēšana, inertums, tad 21.gs. tā ir dvēseles bagātība. Tāpēc, ka mēs esam iesoļojuši jaunā laikmetā, kura mērķis ir cilvēka vienotība ar Dabu un Kosmosu, nevarmācīga domāšana, Kristus apziņa, visas civilizācijas vienotības un sava diešķīguma realizēšana. Tas ir dzīvesveids, kas var izmainīt pasauli. Latvijā var notikt austrumu un rietumu filosofiju, tradīciju, domāšanas saplūšana. Mūsu viensētas var kļūt par nākamā laikmeta cilvēka dvēseles sintēzes šūpuli.

VĪZIJA- Staru akmeņi   

 Kādā vīzijā man parādīja, ka pirms dvēsele atdalās no Avota (nāk uz piedzimšanu), Dievs viņai iedod kristālu jeb zelta graudu ar informāciju par individuālo uzdevumu, kas jāveic uz Zemes. Parasti tas ir kaut kas tāds, kas dod labumu Zemei un cilvēcei. Cilvēks piedzimst ar šo Dieva dāvanu - kristālu sirdī.

 Viņš atnāk uz Zemi un jūt sevī to kā vislielāko, vistīrāko dārgumu, ar ko var dalīties un piedāvāt citiem. Taču, lai šis grauds uzdīgtu, ir vajadzīgs mīlestības lauks, nesavtība un liela vēlēšanās kalpot Zemes un cilvēces labumam. Parasti izrādās, ka citiem cilvēkiem kaut ko tik dievišķu nemaz nevajag; viņiem vajag materiālas lietas; māju, mašīnu, labāk divas, trīs, vai vairāk mājas un mašīnas. Viņus neinteresē tas kristāls, kas sirdī- ne savā, ne otrā.

 Tā cilvēks ar to samierinās vienā dzīvē, otrā un vairākās dzīvēs pēc kārtas. Kristāls nerealizējas, bet arī nekur nepazūd, līdz dieva dotais uzdevums no svētības ir kļuvis par nastu. Sirdī kaut kas smeldz, sirdī sāk rasties tukšums, kuru nevar aizpildīt ne ar naudu, ne ar varu, ne ar karjeru, ne dzeršanu un visādiem citādiem mēģinājumiem apslāpēt šo smeldzi. Kā es samierinājos ar šo smeldzi, kamēr bērni bija mazi, tā samierinās tautas lielākā daļa. Maz ir „trako” un „ķerto”, kas tukšā vietā bez naudas sāk kaut ko rušināt, lai realizētu kādu utopisku vīziju.

 Kad fonda teritorijā no brikšņiem attīrījām kalna otru pusi, atnāca informācija, ka tur ir jāstāda svētbirzs, kuras centrā būs aplis.

VĪZIJA- Svētbirzs centrs

 Svētbirzs centrā būs vieta, kur apmeklētāji varēs atstāt sirdī nesto dieva dāvanu. Man rādija, kā klusi nāk cilvēki. Visvairāk pārsteidza šo cilvēku attieksme; pietāte, vienkāršība un pilnīgā nesavtība. Viņi nāca un atdeva vislabāko kas viņiem ir, bet kam materiālajā pasaulē nav pieprasījuma. Viņi nejutās ne kā varoņi vai misionāri, ne kā labdari vai mecenāti, viņi bija laimīgi, ka ir vieta, kur nolikt savu nastu.

 Es pagaidām vēl nezinu, kā viņi to varēs izdarīt realitātē. Varbūt tā ir klātesamība talkās, varbūt ziedojums fonda kontā, varbūt kāds akmentiņš vai monēta, varbūt vienkārši mīlestība, kopības sajūta, tie var būt vienkārši laba vēlējumi!

 Redzējumā viņi to darīja ne tāpēc, lai sagaidītu ko pretī, bet laimīgi, ka beidzot tas, ko Dievs viņiem uzticējis, kādam ir vajadzīgs.

 Kad es sapratu, ka man pašai tur ir ko nolikt, kad redzēju, ka manas komandas cilvēkiem ir ko dot šai vietai, es sapratu, ka Latvijā ir daudzi cilvēki, kas nāks ar laba vēlējumiem Zemei, Cilvēcei, Latvijai. Tāpēc es visā tajā redzu jēgu: man nav jālauza galva, ne man to lemt, kuri būs tie cilvēki, kuri atstās aiz sevis ko tādu, kas palīdz visiem pārējiem.

 Vīzijas turpinājumā man parādīja, ka cilvēki nāca, nolika savu nastu un aizgāja. No tā visa izveidojās kaut kas simbolam vai rakstam līdzīgs. Līdz kādu dienu cilvēku izveidotais pienesums sāka starot uz debesīm kā prožektors. No debesīm pretī nolaidās šī simbola spoguļa attēls, tāds kā zīmogs un notika abu salīdzināšanās. Kad abi apvienojās, uz visām pusēm aizgāja varavīksnes vilnis apkārt zemeslodei. Kaut ko līdzīgu esmu piedzīvojusi, kad budistu mūki izjauca smilšu mandalu.

 Protams, var teikt; tā bija tikai vīzija, tā nav patiesība. Var. Var aizmirst un par to nedomāt, bet var tajā iesaistīties un sākt to realizēt. Un tad, kad to sāk darīt, dzīvei parādās cita jēga, cita garša, cita smarža un dzīvotprieks.